logo-01
icon-rotate-book
1978

Lirika un balsis

Knuta Skujenieka pirmais publicētais dzejas krājums „Lirika un balsis” aptver dzeju, kas tapusi laikā starp 1972. un 1977. gadu. Līdzās oriģināldzejai publicēti arī vairāki atdzejojumi – Knuts Skujenieks jau kopš 70. gadu sākuma bija kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem latviešu atdzejotājiem. Ceļš līdz debijai literatūrā rakstniekam bija smags – nebija iespējams publicēt 60. gados izsūtījuma apstākļos tapušo dzeju, vēl 70. gadu vidū rakstnieks saņēma kritiku par daiļrades neatbilsmi sociālistiskā reālisma kanonam. Šajā kontekstā būtiski atcerēties, ka Knuts Skujenieks tika reabilitēts tikai 1989. gadā.

Liesma, 1978, 154 lpp.
1976

...

kad pazūd alkanums un pazūd sāts
kad rokas saskaras un aiziet projām
un acu skatiens lēns un izmazgāts
un deniņos dzird laiku nosirmojam

nav manos spēkos vējus savienot
zem plaukstas tavu vientulību slāpēt
es nevaru neko
                           ne lūgt ne dot
es varu tikai tavā vietā sāpēt

1972

...

ko tu teici zvaigzne?
                                   ko tu noklusēji?
kur tu visu garo dienu pārgulēji?
kā tu baidies zvaigzne?
                                   manu logu zaļo?
manu vītolāju lakstīgalām skaļo?
ko tu raudi zvaigzne?
                                   ko tu sēro klusi?
lēni nāk līdz manim gaisma nomirusi

1972

...

tur uzauga mana dziesma
vidū jūras uz akmens
tur tā mana melna dziesma
bez saulītes strādināja

nu es gribu maizes tiesu
savu svētu vakariņu

pār kalniem pār lejām
kā cīrulis gaisā kāpt
kā ūdens krastu grauzt
kā ābele noziedēt

1977

...

paldies tev vēlā saule
ka gauži sasildīji
par māti un par muti
par manu dvašu biji

es nezinu kas paliks
šo sūro vārdu starpā
bet sirds pie ceļmalas
kā klusa rudzu vārpa

1976

...

tautu meita vārnas spalva
bez saulītes dancodama
aptek manu gausu sirdi
deviņiem līkumiem

dziļa pēda palikusi
no tiem vārnas nadziņiem
debesij rasu krāt
ļautiņiem padzerties

1976

...

no tūkstoš muļķībām celts mans nams
melns ūdens raugās vaicādams
es sēžu un neatbildu
es azotē putnu sildu

viņš ir jau pa pusei pavēries
viņš tūdaļ uz siekstas sēdīsies
un ūdens zilgani lāsosies
un ugunī acis krāsosies

bet nē
vēl tas man ir azotē

1974

...

divas naktis rasa
trešo nakti salna
tā man teica rīta zvaigzne
pakāpusies kalnā

sadzen sausu egli
sakur trejus sārtus
tikai man uz rieta pusi
atstāj vaļā vārtus

ne jau lielu naudu
ne jau muti drošu
es tev tikai savu vārdu
sirmu matu došu

1974

...

ar vienu pusi mēness smejas
no grāmatām nāk laukā dzejas
no kapsētām nāk laukā sejas
un augu nakti vārti čīkst

tek runas strādīgas un garas
iet nāve prom pat nepieskaras
tik vien tās kārtības un varas
cik vienā mutē saņemt drīkst

un nav vairs manai mājai sienu
tik viegli sveicināt ikvienu
līdz kamēr gailis atkliedz dienu
un sabrūk svaigi mūrēts tilts

pa dienu maizes ceļu skraidu
bet naktī klausos vārtu smaidu
es atkal savus brāļus gaidu
jo mums ir visiem viena smilts

1974

...

tas miers ar dzīvām acīm
tas stāv un neaiziet
un visi ceļa grāvji
un visi logi ciet

tas miers ar ābeļsēklām
līdz sīvai saulei sals
un ļoti klusai naktij
ir ļoti dziļa balss

1977

...

es esmu atkritis un atkal skrējis
pret to kas mani cauri naidam mīlēs
viss ir tik saprotams viss sarecējis
par maigu ledu manu krūšu spīlēs

un pilna laime acīs guļ un plaukstā
kā vien vasara kā viena pļava
un ķircinās
               šai zvaigžņu naktī aukstā
sāp sveša taisnība
               sāp pašam sava

1977

...

nekā no tā kas izdzīvots
nekā no tā kas zināts
ar sienāzi un papardi
es esmu apdāvināts

ar sienāzi un papardi
ar acu mirkli lielu
un aizeju no vasaras
pa vienvirziena ielu

1977

...

to brūno ķirzaku kas saulē sildās
sauc cerība
tā rokās nedodas un nepiepildās

1977

...

un atkal zvaigzne mirdz
nāk grieze olas dēt
kad akmens novēlies no sirds
uz tā var pasēdēt