Kam tā dziesma nepatika,
lai par to nesapīka, –
dziesmas ir visvisādas,
citi nemāk i ne tādas.
Kas to dziesmu drukāja,
to vakar glabāja,
nu tas vairs nedrukās,
viens no otra padziedās.

(leišu)

Ak tu, vērmele, rūgtā zālīte,
bet vēl rūgtāka mana dzīvīte.
Ne man tētiņa, ne man māmiņas,
ne man brālīša, ne man māsiņas.
Ļaudīm labi iet – tie kā dārzi zied.
Iešu projām es mežā zaļajā,
Tur es raudāšu balsī skaļajā,
Savu draudziņu meklēt meklēšu.
Balstiņš aizskrēja neatsaukdamies.
Ak tu, vērmele, rūgtā zālīte,
Bet vēl rūgtāka mana dzīvīte.

(baltkrievu)

Treji avotiņi ielejā,
Trejas meitas kazaks mīlēja:
Vienu melnu, otru baltmatu,
Trešo rūzganu un nejauku.

"Melno mīlu es no visas sirds.
Un ar balto kopā palikšos.
Bet ar rūzgano, ar nejauko
aiziešu un laikam izšķiršos!"

Ne jau vienmēr visi dārzi zied,
kuri pavasarī viļņojas.
Ne jau vienmēr visi laulājas,
kuri cerējas un mīlējas.

Tikai puse no tiem dārziem zied,
otrai pusei ziedi zemē birst.
Kamēr vienam pārim laulāties,
citam vienam otru jāazimirst.

"Vai es tevīm toreiz neteicu,
kad mēs runājāmies aizdurvē:
nebrauc, nebrauc Krimā sāli pirkt,
atgriezīsies – būšu jaunuve!"

"Mīlēju, kad biji zeltene,
mīlēšu, kad būsi jaunuve,
ilgi ilgi tevi pagaidīšu,
kamēr paliksi tu atraitne!"

(ukraiņu)

Bērni mani mazi,
jūsu tā kā drazu!
Upes malā sēdat,
smalku smilti ēdat.

(poļu)

Jovo pārmet savai mīļai sievai:
"Mana mīļā, kāpēc tu tik bāla?
Vai tik bāla jau pie mātes biji,
vai, pie manis nākot, nobālēji?"
"Nebiju tik bāla es pie mātes,
bet, pie tevis nākot, nobālēju,
tava māte mani balināja:
kopju istabu – tā kopj par jaunu,
traukus mazgāju – par jaunu mazgā,
krāsni iekuru – par jaunu pārkur,
maizi izcepu – par jaunu pārcep,
ko vien daru – māte visu labo –
kā man, nabadzītei, nenobālēt!"

(serbu)

Unkuls Kunkuls maķenīt
paripo un zemē krīt.
Vai jāšus steigsies,
vai kājām kāpsi,
bet Unkuli Kunkuli nepaglābsi.

(angļu)

Anni esmu aicinājis,
Maiji esmu mīlinājis,
Kaiji esmu kārdinājis –
Ēvu sirds mana iekāro.

(igauņu)