logo-01
icon-rotate-book
2022

Audiogrāmata "Dziesmu dziesma"

“Dziesmu dziesma” jeb Augstā dziesma ir viena no skaistākajām Vecās Derības grāmatām un tiek uzskatīta par mīlas lirikas šedevru. Knuts Skujenieks to raksturojis kā rozīnīti starp reliģiskajiem tekstiem, kas tālu pārsniedz tīri reliģiska traktējuma ietvarus. “Dziesmu dziesmu” K. Skujenieks no senebreju valodas tulkojis lēģerī.

Audiogrāmatas noformējumā ir iekļauts “Dziesmu dziesmas” teksts, Knuta Skujenieka novēlējums klausītājiem un divi līdz šim nepublicēti dzejoļi rokrakstā, kā arī fotogrāfa Māra Ločmeļa mākslas foto vēsturiskajā ambrotipa fototehnikā un aktrises un tēlnieces M. Arvenas zīmējumi.

Ar šo audiogrāmatu projekta radošā komanda vēlas klausītājiem, īpaši jauniešiem, atklāt seno mīlestības dzeju, kurā paustās mīlestības vērtības stāv pāri laikiem, notikumiem un ir nozīmīgas arī šodienas cilvēkiem savstarpējo attiecību veidošanā.

Audiogrāmatas "Dziesmu dziesma" veidotāji:

Atdzejojums: Knuts Skujenieks
Dzeju lasa: aktieri Andris Bulis un Maija Arvena
Mūzika: armēņu tautasdziesmas, Komitass (1., 13.)
Dziedātāja: Asmika Bagojana
Skaņu režija un dizains: Ivars Kalniņš (“Raksturs Audio”)
Dizains un datorgrafika: Gunita Kraševska
Foto: Māris Ločmelis, Inese Kalniņa
Vāka gleznojums un zīmējumi: Maija Arvena
Producentes: Lauma Kazaka, Ieva Pauļuka
Izdevējs: mūzikas izdevniecība “UPE tuviem un tāliem”
Finansiālais atbalstītājs: Solfeg.io dzejas, mūzikas un mākslas platforma

Ieraksts veidots pēc izrādes “Dziesmu Dziesma” motīviem (rež. N. Bokovikova)

Dziesmu dziesma, kas pieder Šelomo

Dziesmu dziesma, kas pieder
Šelomo.

Lai mani skūpsta
viņš savām lūpām.

Jo tavi glāsti
par vīnu labāki.
Pār tavām smaržīgajām eljēm
ir tavs vārds
kā izlieta elje,
tādēļ jaunavas tevi mīl.

Velc mani sev līdzi –
mēs skriesim;
valdnieks ved mani savos
mājokļos –

papriecāsimies,
palīksmosim ar tevi,
atminot tavus glāstus
vēl labāk kā vīnu, –
par savu taisnumu tu tiec mīlēts.

Es melna un skaista,
Jerūšalaimas meitas,
kā kedaras teltis,
kā Šelomo aizkari.
Nebrīnieties,
ka es melnīgsnēja, –
saule apdedzinājusi mani.

Manas mātes dēli
ir apskaitušies,
viņi lika man apsargāt
vīna dārzus, –
to vīna dārzu,
kas pieder man pašai,
es nenosargāju.

Teic man, tu,
kuru mana dvēsele mīl,
kur tu gani?
Kur tu atpūties diendusā?
Kamdēļ gan man veltīgi
klaiņāt
gar tavu biedru ganāmiem pulkiem?

Ja tu to nezini,
visuskaistā starp sievām,
dodies pa aitu pēdām
un savus kazlēnus gani
pie ganu būdām.

Faraona ratos iejūgtai ķēvei
es tevi pielīdzinu,
draudzene mana.
Tavi vaigi ir skaisti auskaros
un kakls tavs krellēs.
Zelta auskarus mēs tev kalsim,
Ar sudraba lāsumiem.

Kamēr valdnieks ir līksmajo
vidū,
mana narde dod smaržu.

Mīļais mans –
mirru pušķītis,
kas nakšņo starp manām krūtīm.

Ziedu ķekars
man ir mīļotais mans
Ein Gedi vīna kalnos.

Lūk, cik tu skaista
draudzene mana,
cik daiļa;
tavas acis ir tādas kā baloži.

Lūk, cik tu skaists,
mīļais mans,
un tīkams,
un mūsu guļasvieta
ir zaļa.

Mūsu nama sienas
ir ciedri,
mūsu griesti
ir cipreses.

Es Šaronas narcise, ielejas lilija

Es Šaronas narcise,
ielejas lilija.

Kā lilija ērkšķos,
tā draudzene mana starp
meitām.

Kā ābele meža kokos,
tā draugs mans starp dēliem.

Viņa ēnā es iekarstu,
atlaižos sēdus,
un viņa auglis
manai mutei ir salds.
Viņš mani ieveda vīna namā,
un viņa karogs pār mani
ir mīlestība.

Spēciniet mani ar vīnogu
plāceņiem,
spirdziniet mani ar āboliem,
jo es esmu mīlas sērgā.
Viņa kreisā roka
zem manas galvas
un labā roka skauj mani.

Es jūs nozvērinu,
Jerūšalaimas meitas,
pie briežiem un meža gazelēm:
Nemodiniet un neuztrauciet
mīlestību,
pirms tai labpatīk pašai!

Mana mīļotā balss!

Lūk,
viņš nāk,
skriedams pa kalniem,
lēkdams pār pauguriem,
mīļais mans,
līdzīgs briedim vai gazelēnam.
Lūk,
stāv viņš
aiz mūsu sienām,
raugās caur logiem,
zibšņo aiz skadriņiem.

Vaicāja mīļais mans
un man teica:

Celies,
draudzene mana,
skaistā mana,
un nāc!

Re,
ziema jau pagājusi,
lītavas pārstājušas un projām.
Ziedi parādījušies zemē,
klāt dziesmu laiks,
un ūbeles balss
ir dzirdama mūsu zemē.
Savus pumpurus atplēš vīģe,
vīna dārzi smaržo un zied.

Celies, draudzene mana,
celies,
mana skaistā,
nāc laukā!

Mana dūja
kalnāja plaisās,
klints patvērumā,
rādi man savu vaigu,
ļauj sadzirdēt tavu balsi,
jo salda ir tava balss
un vaigs tavs ir tīkams.

Ķeriet lapsas, tās mazās lapsas,
kas posta mums vīna dārzus,
jo mūsu vīna dārzi ir ziedos.

Mīļais ir man
un es viņam,
tam,
kurš lilijās gana

Kamēr diena vēl dvašo
un ēnas bēg,
atgriezies,
mīļais mans,
esi līdzīgs briedim vai
gazelēnam
kalnāja plaisās.

Kurp aizgājis mīļais tavs

Kurp aizgājis mīļais tavs,
tu, visuskaistā starp sievām?
Kurp novērsies mīļais tavs? –
mēs iesim tev līdzi to meklēt.

Nokāpis mīļais mans
savā dārzā pie smaržu dobēm
aplūkot dārzus,
sašķīt lilijas.

Mīļais ir man,
un es esmu viņam,
tam,
kurš lilijās gana.

Cik tu skaista,
draudzene mana,
kā Tirca,
mīļa
kā Jerūšalaima,
barga kā kara pulki.
Atvērs savas acis no manis,
jo tās mani satriec;
tavi mati kā kazu bars,
kas no Gileāda kalniem tek lejup,
tavi zobi kā aitu pulks,
kurš izkāpj no peldināšanas, –
katra no tām dvīņus atnesusi,
un izmetušos nav viņu vidū.
Kā granāta šķēles
tavi vaigi aiz cirtām.

Seši desmiti valdnieču,
astoņi desmiti mīļāko,
un jaunavām skaita nav, –
bet viena vienīga dūja mana,
skaidrā mana,
viena vienīgā savai mātei,
savai dzemdētājai ir izmeklēta,
un meitas aplaimojušas viņu,
un valdnieces un mīļākās
slavinājušas viņu.

Kas ir tā, kas atspīd kā ausma,
skaista kā mēnesnīca,
spoža kā saule,
barga kā kara pulki?

Es nokāpu riekstu dārzā
palūkot ielejas augļus,
raudzīt, vai vīnstīgas rieš,
vai granātkoks plaukst,
es nezināju,
ka mana dvēsele
mani pametusi
zem Amminadiba
goda ratiem.