logo-01
icon-rotate-book
1990

Seed in Snow

The most important collection of poems in the context of Knuts Skujenieks’ writings. The collection contains poems written in the prison camp between 1962 and 1969. It was possible to publish the poems only in 1990 – a time that also symbolically coincided with the restoration of independence of the Republic of Latvia.

Liesma, 1990, 309 pages
1963

Velis

Es nenogurstu, jo man vairs nav kāju.
Man neslāpst, - nav mutes, ar kuru dzert.
Ir tikai ilgas, kas sauc uz māju
Pa rudeņiem laidara vārtus vērt.

Vairs nenodauzos pret siju zemo,
Man nav vairs galvas, - tik pelēks tvaiks.
Es klusu klausos, kā govis gremo,
Kā pērnais aunelis badās naigs.

Pār sētsvidu slapjas un milzīgas plaukstas
Stiepj sveicienam pielijis egles zars.
Es pirtiņā sildos uz akmeņiem aukstiem,
Man nevajag gara, - es pats esmu gars.

Es ratnīcā pārskatu lietaskokus,
Uz seriem piedarbā atmetos spējš,
Un gribas atkal ņemt spriguli rokās,
Bet man vairs nav roku, - tik pelēks vējš.

Ar vēju līdz galam es durvis daru,
Kur dūmistabā sprēguļo skals.
Es mīļajiem padodu labsvakaru
Un aizmirsis esmu, ka man nav balss.

Es pašūpoju šūpuļa līksti
Un palīdzu vedeklai atspoli dzīt.
Tad ņemu no dēla pinekļa grīsti
Un rādu, kā slaidi un grodeni vīt.

Bez acīm es raugos uz pavarda liesmu.
Es neesmu vairs saimnieks, - tik saimnieka gars.
Vien sieva vēl atceras mani ar dziesmu,
Kad izplēnē rudeņa svētvakars.

Es nenogurstu, jo man vairs nav kāju.
Man jāiet, kur aizsaules pavardi mirdz.
Bet paliek ilgas, kas sauc uz māju,
Vēl paliek ilgas, kad nav vairs sirds.

1963

Smagums

Ik stundu, ik sekundi skaudrāk
Es jūtu smagumu plecā.
Un pasaule pamazām dzeltē
Kā fotogrāfija veca.

Un pasaule pamazām sadrūp
Ar aizmirstu pirmsskolas dzeju.
Un pasaule pamazām aiziet
Ar mirstošas sievietes seju.

Vairs zeme nesilda mani
Un nokrīt ar skrandainu veļu.
Tik tālu es orbītā iemests,
Ka neceru atpakaļceļu.

Aiz manis dzīro un bērē.
Zem manis mīļo un šausta.
Nav zemes. Bet zemes smagums
Kā lūsis man uzmeties skaustā.

1968

Apskaidrība

Balodis ielīp debesīs
Un debesis iegūst jēgu
Skudra zālīti pārvelk
Un zeme sāk strādāt
Visi pulksteņi pārlec
Uz jaunu laiku
Bet pašā vidū
Balta pīpene
Māj ar galvu

1966

Pagrabs

Dzeltena, noraudājusies spuldzīte.
Kaudze priekšautu, vateņu, cimdu un zābaku,
Kuri sēro par senām jaunības dienām.
Mani kompanjoni:
Sirma, solīda žurka
un pāris pavieglu circeņu.

Tas ir daiļrades fons.
Uz tā būs radīt
Jeb, pareizāk sakot, sacerēt
Kādu gaišu, vasaras pilnu,
Kādu cilvēkmīlošu pantu.

Vai tas tomēr nav jocīgi:
Runāt ar žurku par cilvēcību?
Pierādīt circeņiem
Brīvību, brālību, vienlīdzību?

Bet ko tu padarīsi?
Un kam tu sūdzēsies?

1968

Pasaka

Aiz melniem mežiem
Aiz sārtiem sniegiem
Aiz ezeru ezeriem
Hei!

Pie pašas saules
Smaržīgā vidū
Uz zaļa zara
Hei!

Sēž pelēks putniņš
Pelēks un pelēks
Un savā nodabā
Dzied

Klusu!
Tu viņu izbiedēsi!

1968

Dodiet man atpūtu

Dodiet man atpūtu
meža atpūtu
sūnu un čiekuru atpūtu
dodiet atpūtu daudzredzējušām acīm
dodiet atpūtu pārrūdītajam garam
dodiet man klusuma brīdi
es esmu to nopelnījis

No zemes izrokas balss
Par agru!

Dodiet man atpūtu
pilnu muti ar zemi
dodiet atpūtu
pārkaltušajām rokām uz krūtīm
dodiet man divus metrus melna klusuma
dodiet man vaska svecīti
es esmu to nopelnījis

No zemes izrokas balss
Par vēlu!

1969

Variācija

pilna upe baltu ziedu
cauri naktij plūst un plūst
un es jūtu tavi mati
man kā elpa delnā žūst

un es dzirdu senas skaņas
tāli koki galvas ceļ
pilna upe baltu ziedu
man tie ziedi jāizsmeļ

pilna upe
pilna pilna

1968

Ziemas vakars

Ar savām kājām pa apvārsni
sarkans jātnieks klīst
viņš acīm redzami noveco
viņš ātrāk par ziedu vīst

Ai!
Ar cilvēkiem runāt viņš neprot
Ai!
Zirgs viņu nepazīst

Ai!
Sirdis
kas jātnieku redzējušas
palēnām palēnām plīst

1968

Apsēsts vītols

Es esmu kā apsēsts vītols
ko piedziedājušas bites
un cik manas dienas ritēs
un kad manas dienas mitēs

          kaut spurgainie pūpoli kaltīs
          kaut zari lūkosies paltīs
          kaut miza man trupēs un lups
          kaut kronis pār pasakņiem klups

es palieku apsēsts vītols
un mani vārdi ir bites

no zemes augs atvašu ragi
un man joprojām būs sūri
slāpt dzelteno ziedu mūrī
un man joprojām būs saldi
jo bitēm tiks uzklāti galdi

es palieku apsēsts vītols
un bites ir mana saime

1968

Drošinājums

nebaidies
tādas pilis kā dante beatričei es Tev nebūvēšu
jo to pat bērns spēj saprast
ka tādu arhitektūru apkurināt nav iespējams
un es negribu lai Tu salsti

nebaidies
es Tev neuzcirtīšu senču dūmistabu
es Tevi nepiesēdināšu pie kvēpaina acīskodīga pavarda
un es negribu lai Tu raudi

nebaidies
es Tev vispār necelšu māju
es iesēšu mežu lai Tev būtu kur meklēt
un kur apmaldīties

1969

Līdz kailai rokai

man pieder atriebšana
               es nesodīšu
es tevi ziedēt cauri pīpenei dzīšu
man pieder tas vārds
               es nesacīšu
es tevi saprast cauri bezvējam tīšu
man mūžība pieder
               es negaidīšu
cauri zeltanesībai cauri sidrabnesībai
līdz kailai rokai tevi
               līdz esībai

1967

Uzrakstīts augustā

...Kad bezdelīgas ir nobriedušas,
Kad zvaigznes ir nogatavojušās.
Un tas ir augustā.

Un cilvēkam palēnām
Deniņi izkalst balti.

Papīra lapa sāk dzestri blāzmot,
Un katram vārdam ir zemes garša.

Tā top augusts.

1968

Mēmele

Mēmeles līči šobrīd
Ar zirnekļu mežģīnēm pilni
Leišmale sauļo pret debesīm
Laukakmens krūšu cilni
Un es aizdaru acis
Mēmele Mēmele Nemunēle
Savu augumu glāstot ap mani loka
Tik strauja tik jauna
Kā roka
Un pāri pār manu galvu
Meldru birzes satraukti ris
Un es esmu iebridis tālu tālu
Un es esmu pazudis

1968

...

Saglabā balsi pie sevis un nekar to kokos un mastos
Zini ka pēdējais darbs sašautam slieties un kliegt
Saglabā sevi pie sevis un neliedzies kad tevi prasa
Ceļš vēl līdz Atēnām tāls ziņa ir jānones

1968

Paldies visai pasaulei

paldies par to ka es šai laikā dzimis
paldies par sēklu kas man dota sēt
paldies par to ka man ir divas rokas
un pasaule ko tajās paturēt

paldies par to ka man ir rūgta mēle
no kuras vārds un nevis sīrups līst
paldies par to ka saprot tas kam vajag
un tas kas negrib mani neatzīst

paldies par to ka man ir brīva griba
ka nešķielēt un svešu nenoģist
paldies par to ka apkārt tik daudz dubļu
ko visu mūžu brienot neizbirst

paldies par to paldies par to un vēlreiz
par dzīvotbrīdi kas nav pamests dīks
paldies par to ka elpojošs vai miris
es esmu vārds
un vārds ir nemirstīgs

1965

1965. gada 6. maijs, pulksten 7.20, t +2°C

Es liecinu.
Es zinu likumu.
Es solos sacīt tikai patiesību. 

Un tā ir patiesība:

 Ka labrītam ir līķa aukstas rokas,
Ka upes sapampušām dzīslām mokās,
Ka draudzība ir pārvērtusies rūsā,
Ka zeme rūgst un melniem sviedriem kūsā,
Ka raibā ķēpā noplūk likumība,
Ka liegta kokiem viņu zaļā griba,
Ka dzeloņstieples raud kā bērni pērti,
Ka dzejas vārdi vecu skrandu vērti,
Ka pumpurs nezin vairs, vai plaukt vai pūt,
Ka mirt ir vieglāk nekā dzīvam būt.

1967

Valoda

Par valodu cīnīties nevar.
Pēc valodas jācīnās.
Gan avīžu redakcijās,
Gan cietumu kamerās.

 Līdz kamēr nav apnicis dzīvot,
Vēl kautiņš nav izkarots,
Jo valoda – tā ir elpa
Un nevis lepnums vai gods.

1968

Un visiem ir ļoti grūti

Mākonis nogurs no sava zeltainuma
Zvirbulis nogurst no sava lidojuma
Pat tērauds tas nogurst no sava graudainuma
Un es no milzīgā attāluma
Un apvārsnis nogurst no mana skatījuma
Un vēstule nogurst no mana vēlējuma
Un tu nogursti no mana noguruma
Un visiem ir ļoti grūti

Tikai kaut kur kāds pelēns grauž
Smalku gaisa tiltu zirneklis auž
Pienene palēnām palēnām palēnām akmeni lauž
Un tava roka trūdzemē spraudekli sprauž
Un visiem ir kaut kāda cerība
Agrāk vai vēlāk