mans augusts mans jātnieks mans ķeizars un gans
viss gads lai tiek citiem bet augusts ir mans

ja prātu vairs nedos vienalga dos slāpt
pēc zvaigznes pēc plūmes pēc sirdssāpes kāpt

un atbalss tik dzidra un apvārsnis tāls
un dzīve un nāve un medus un sāls

man dārzā
stīgās šūpojas gurķi
kā vingrotāji kā pašnāvnieki

pa lapu apakšu
kabači lien
kabaču kabačiem

franču redīsi
kautrīgi pabāž no zemes
sārtos dibentiņus

gar žogu skrāpējas kazenes

(kazu man nav
tās ir kaimiņam)

bumbieri tādi kā zvani
bet nez kāpēc nezvana

vēl man dārzā
ir suns
bet tas jau sen kopš vairs neaug
tam ir sirma pazode
tāpat kā man

es uzmanīgi domāšu par tevi
es ļoti lēnām domāšu par tevi
par tevi bezmiegā par tevi miegā
es ļoti klusu domāšu par tevi
es ļoti ļoti domāšu par tevi
jo tas ir vienīgais kas man vēl pieder

kad pārnāksi komēta kad zīmi dosi?
vai tālā melnumā izliesmosi?

ne vārda neteici projām gāji
tik lapsas asti pavicināji

tēvu zeme tēvu zeme
mūsu gods un mūsu sods
mūsu bēdām mūsu pēdām
likteņa un laimas dots

tēvu zeme tēvu zeme
šeit mums ziedēt šeit mums pūt
kaut vai peklē laimi meklē
mūžam citas nedabūt

tēvu zeme tēvu zeme
visos kaulos tevi just
skaļi dzimstot klusi rimstot
te pat nāvē nepazust

vairs nevajag aizgaldā
mums bezcerīgiem gumt
mēs varam svešās lidostās
pēc savām mājām skumt

mēs varam visos krogos iet
mums zaļais ceļš tiek dots
bet svešos ļaudīs atpazīst
to kurš reiz pazemots

pat ja mums jaunas drānas ir
un runai akcents tīrs
kurš ilgā gūstā pabijis
ir citāds karavīrs

necilā kara vāli
nebūvē raudu mūri
lasi graudus no saslaukām
izgrābta apcirkņa stūri

neba nu varoņu teiksmas
neba tavs krusta gājums
sūri audzēta maize
vienīgais liecinājums

tu esi ēna tu esi vēja virma
kas pāri manam ezeram skrien
tu esi lapa ne zaļa ne sirma
ko vēl atvasara pie zara sien
tu esi nopūta tu esi sapnis
ar miglas augumu un krēslas seju
tu esi viss
                  viss ko nepaspēju

kā divas blīgznas lietu pielijušas
mēs katrs līkstam savā zemes malā
pat skopā saule mums ir katram sava
ne pļāpa žagata mums vēsti nes
ne bite vieno mūs

kā divas blīgznas naktī noraugāmies
pa zaram nolauž vējš pa reizei noglauž
bet arī nakts ir katram sadalīta
ne taisnības ne laimes
ne naida mums ne gaviļu
                                           līst lietus

līdz mūža galam līst

kā divas blīgznas
kā divas blīgznas

vēl es dzirdu dzērvju klaigu mašīnu bremzēs
vēl es ielu laternās redzu nolīkstam saulespuķes
vēl es skaistumkaralienē saožu govju slaucēju
bet tā vairs nav laime

es esmu no tās pasaules
kuras gandrīz vairs nav

nāc pasēdi pie ugunskura
par maizi mutē dziesma mums
un visus vienā mūrī tura
mūs svēts un negants izmisums 

nāc atliec plecus stājā staltā
kur augstu pāri galvām kārts
zied mūsu klusums svītrā baltā
dun mūsu sauciens asinssārts

nāc šajā rītā uzvarētā
nāc talkā ugunskuru dzēst
lai varam katrs savā sētā
mēs smago brīves nastu nest

mani vairs nesamalt neiemīt mālā
mani var atstāt var nostumt malā
tur kur varbūt ir mana vieta 

bet mani vairs nevar uzveikt
nevar samulsināt
man paliek viena gudrība
kuru ar pēdām zināt 

man ir mana zeme
un tā ir cieta

cilvēkam sudrabs
rudenim zelts
tais pašās salnās
kausēts un smelts

zeltu šķiež rudens
kur kreisā kur labā
sudrabu cilvēks
kā dārgumu glabā

tās lepnās liepas pēc lietus
ne vaimanāt vairs ne draudēt
tās lepnās liepas pēc lietus
zem tām nevar pašcieņu zaudēt
tās lepnās liepas pēc lietus
tās vairāk ir nekā mājas
tās lepnās liepas pēc lietus
kas latviski sarunājas
tās lepnās liepas pēc lietus
meita māte un sieva
tās lepnās liepas pēc lietus
tās atnes vēsti no dieva
to mūžīgo vēsti vienu
to mūžīgo labudienu

man ir valoda
ar to es smejos un strīdos
es tajā kā saulītē sildos
es tajā kā peļķē mīdos
ar to uz mēles es ceļos
kā pasaku princis cēls
ar to es cūkkūtī veļos
kā zudušais dēls
vai es to skūpstu kā dievmaizi
vai dusmās tur slauku kājas
man ir mana valoda
un es esmu mājās