logo-01
icon-rotate-book
1986

Tie it into a White Cloth

“Tie it into a White Cloth” was the second collection of poems, and it differed from the first one in a major way. Since the late 1970s, Knuts Skujenieks became a prominent figure in the emerging folklore movement in Latvia. He translated and compiled European folksongs, wrote many articles about the events surrounding the life and the culture of folklore in Latvia. One of the high points of the period was the River Daugava celebration, held in the River Daugava Museum in 1979; the celebration actually transformed into the demonstration. The motives of folklore play a significant role in the collection of poems that was also called “The Book of Days and Poems”. It contains poetry that was mostly written between 1980 and 1984.

Liesma, 1986, 182 pg.
1980

...

es būšu parkā par solu
kad sniegi nokusīs
es būšu parkā par solu
kad sodrējains lietus līs
es būšu parkā par solu
kad pumpuri atplīsīs
es būšu parkā par solu
kad sētnieki runčus dzīs
es būšu parkā par solu
kad saule brēks debesīs
es būšu parkā par solu
trīs tūkstoš naktis vai trīs
bet ja reiz tava roka
man atzveltni noglāstīs
tad es vairs neapsolu
ka būšu parkā par solu

1980

...

maza mana tēvuzeme
divu roku platumā
mīļa mana tēvuzeme
divu roku siltumā

dziļa mana tēvuzeme
visa mūža garumā

1980

...

nav ko slieties dižā stājā
nav ko lepnus vārdus dvest
jo tāpat nemaz nav viegli
ikdienišķi galvu nest

neraudāt par to kas bijis
nebīties par to kas rīt
tikai saudzīgi un droši
savu vagu taisni dzīt

1980

...

mans trubadūr jums jāiet pirms rīta gaisma svīst
pirms jūs neviens pa ceļam vēl vaigā nepazīst
man jāklāj jauna gulta lai tīrs un spožs ir viss
kad pilī dziedās taure un laukā cīrulis
aoi!

ai kundze mana kundze ai! ir ceļš tik tāls un grūts
kad saule lec man šķiet ka tā ir jūsu rožu krūtīs
uz liepas saknēm atpūsties man skumstošam un
                                                                                   vājam
bet sapņoju joprojām ai! ka guļu jums pie kājām
aoi!

mans draugs mans uzticamais ar ledus smaidu tīšu
jums rīt starp galminiekiem tik galvu palocīšu
tā lai pat debess valdnieks to nesadzird kā man
ar karstu saldu sāpi vēl jūsu dziesma skan
aoi!

1980

...

kas tur klusi raud pašā viducītī?
kamdēļ nekādi nevaram pierast?
esam tak ēduši esam tak dzēruši esam tak runājuši
kas tur klusi raud pašā viducītī?

ne mēs zinām to vai tas svešs vai paša
vai arī nācis no tālas zvaigznes?
esam tak dziedājuši zvērējuši un izdeguši
kas tur klusi raud pašā viducītī?

un mēs paliekam un mēs dzīvojam
apkārt staigādami labi domādami acīs skatīdami
bet no tā kas raud pašā viducītī
mūs vairs atpestīs vienīgi nāve

1981

...

kas zin
           varbūt mēs raudāsim

    pat bez asarām
                            uz iekšu
bet sevi stingri turēsim
kā noridātu namapriekšu

kas zin
            kam jāzin
                            kā tas būs
par dienu pelēku un baismu?
jo acis
            acis nodod mūs
ar siltu bezgalīgu gaismu

caur sauli lietus līs un līs
mums pāri varavīksne stāvēs
un tikām brīnums nepazīs
ne sveša tāluma
                           ne nāves

1983

...

pēc lienētām patiesībām
pēc maldīgu ceļu jūtīm
man jāraksta beidzot tā
kā es elpoju tev uz krūtīm

lai saņem tu manus vārdus
tāpat kā tu mani ņēmi
vēl tad kad es jau būšu
kļuvis par zāli un zemi

1980

...

tik līdzeni kā dziesmu teicot
viens otram atdodamies mēs
kā līgo laiva uz ūdeņa
un ligzda bērza pazarēs

un rakstu raksta mūsu elpas
kā zaļš un sarkans zīda diegs
aiz acīm kā jau tautasdziesmā
guļ mūsu izmisums un prieks

1980

...

višapkārt žvaigžņeš laištāš
mirdz mēnešš žvērojot
dēļ tavaš mīlaš škaištāš
eš gatavš džīvi dot

 jel klaušieš šerenādi
no manaš džiļaš krūtš
man šavaš ačiš rādi
šev manu širdi plūč

tev štīgoju eš kokleš
pēč teviš tvīkšt manš garš
kaut neštandarta žokliš
bet dvēšlē pavašarš

1983

...

kamēr vēl dreb mana roka
kamēr dreb rokas ēna
paliec joprojām paliec
mulstoša karsta un lēna

kamēr vēl esmu pie prāta
paliec tu manā prātā
paliec joprojām paliec
balta un pasargāta

1983

...

iesien baltā lakatiņā
iesien dziļi savā ziņā
to no kā mēs neesam brīvi
mūsu alkatīgo dzīvi
ne vairs sūru ne vairs melnu
sauju sidrabotu pelnu

 dodies projām
                        taka gaida
skumji atvasara smaida
cauri gariem lietiem klusi
šorīt saule uzlēkusi
pirms tai atkal miglā tīties
vēl tik reizi atskatīties

 te aiz kalna tur aiz kalna
paliek pāri sirma salna
prom no sārta pīlādžkoka
ej ar baltu nastu rokā
ne vairs melnu ne vairs sūru
mūsu pielocīto pūru