„Visapkārt lielu troksni dzird, daudz šauteņu šauj reizē.
Vai tik tur kāzas nerīko, vai nesvin lielus godus?”
„Neviens tur kāzas nerīko un nesvin lepnus godus.
Tur Despo karu sāk un tai līdz mazbērni un svaines.”
Ap Dimulu – ap pilstorni nāk albāņi visapkārt.
„Met, Jorgien, zemē šauteni, šeit nav vairs Suli ciema,
Šeit tevi gūstā ņem pašā, šeit albāņiem tu klausi!”
„Kaut Suli ciems ir padevies un Kjafa turku rokās,
Bet albāņiem par verdzeni ne ies, ne lūgsies Despo.”
Tā pagrābj rokā pagali, sauc vedeklām un meitām:
„Pie turkiem vergi nebūsim, sev spiediet bērnus klātu!”
Tur tūkstoš pulvermucu bij, un tajās uguns krita,
Un pulvermucas uzsprāga, viss vienās liesmās tinās.

Reiz gaišiem matiem meita guļ zem ābeles pa nakti,
Kad gaisma aust, tad viņa most kā vītis ābolītis,
Kā ābolīts, kā plūmīte, kā sīciņš Patras ķirsis.
Tā redz sev krūtis atsietas un lūpas izmutētas;
Tā dzird, ka saka skaļa balss, no visa spēka runā:
„Jūs, meitas, nakti neguliet zem ābelēm pa dārziem,
Jo puiši, agri celdamies, tur cauru nakti staigā,
Tiem vienmēr maize suņiem līdz un gaļas gabals lauvām,
Un mīlestības zālītes priekš gaišmatainām meitām.”