strazds īrē manus bēniņus
un maksā dziedādams
tam šķiet ka lielā godā celts
es pats
            mans suns
                               un mans nams

tad nolaižas no augstumiem
viņš mellā frakā tērpts un basām kājām
un ko vien atrod misenē
nes madāmai uz mājām

bet ja neko viņš neatrod
vienalga dzied
                         un godu dod

aiziet mana veselība
pār kalniņu dziedādama
pretī tabletes rindiņā tek
ik mīļu rītiņu ik vakariņu

es nederu pie skolotājiem
pie garā stipriem miesās vājiem

un pie džentlmeņiem veciem
ar staltiem stīvinātiem pleciem

es vienā partijā ar tiem
ko sauc par veciem mērkaķiem

savu sakāmo
izņem kopā ar protēzi
notīri
papriecājies
ieliec atpakaļ
un turi muti

spēlējos ar savu kāju pirkstiem
spēlējos ar citu kāju pirkstiem
tagad atkal spēlējos ar saviem