Kalnā zaķītis aptupās,
Bārās ar viņu meitiņas.
„Nebarieties, mīļās meitiņas;
Es jūsu dārziņu nepostīju,
Saldos ķirsīšus nešķibīju.
Tikai vienu nošķinu,
To pašu pametu,
Smiltiņām apkasu,
Ķepiņām pieminu.”

               (Baltkrievu)

Ak tu, vērmele – rūgtā zālīte,
Bet vēl rūgtāka mana dzīvīte.
Ne man tētiņa, ne man māmiņas,
Ne man brālīša, ne man māsiņas.
Ļaudīm labi iet, – tie kā dārzi zied.
Iešu projām es mežā zaļajā,
Tur es raudāšu balsī skaļajā,
Savu draudziņu meklēt meklēšu.
Balstiņš aizskrēja neatsaukdamies,
Draudziņš aizgāja neatgriezdamies.
Ak tu, vērmele – rūgtā zālīte,
Bet vēl rūgtāka mana dzīvīte.

                                  (Baltkrievu)    

Nu gan brīnumus es saskatījos:
apkalta pa ceļu rikšo pīle,
balta zose auļo apseglota,
vilkam galvā caunu cepurīte,
lācis nēsā zaļus samta svārkus,
gailim kājās sasprogotas ūzas,
lapsai kaklā grezna pērļu rota,
zaķim platas zīda bikses plīvo.
Nebrīnos par pīli pakavoto,
ne par balto zosi apsegloto,
ne par vilka caunu cepurīti,
ne par lāča zaļiem samta svārkiem,
ne par pērļu rotu lapsai kaklā,
ne par gaiļa sasprogotām ūzām,
bet par zaķa platām biksēm brīnos:
kur vien lēcis, bikses nesaplēsis!

                                  (Serbu)

„Mīļā, vai pie vīra izgājusi?”
„Esmu, mīļais, man ir tagad bērniņš.
Tam es tavu vārdu ielikusi.
Kad es saucu viņu noskumusi,
nesaku tam: „Nāc pie manis, dēliņ!” –
saku viņam: „Nāc pie manis, mīļais!””

                                             (Serbu) 

„Aiziešu, māmulīt, pasaulē,
pasaulē, māmulīt, svešzemē,
zeltu tev, māmulīt, nopelnīt.”
„Kam man to zeltu, dēliņ mans,
ja man bez tevis jādzīvo?
Uzkāpšu augšā balkonā,
bez zvaigznēm debesis redzēšu –
tāda bez tevis dzīvošu.
Saku tev, dēliņ, zvērinu:
tam, kurš iet projām pasaulē,
pasaulē, dēliņ, svešzemē,
viņam būs turka nagos krist,
mora bērniņus uzraudzīt –
tāda tam smaga nelaime!”

                          (Maķedoniešu)   

Biļana audeklu balina
Ohridas skaidrajos avotos.
Atnāk no lejas vīndari,
vīndari, Baltāspils tirgoņi.
– Vīndari, Baltāspils tirgoņi,
prātīgi izvadiet vezumus,
audeklu nesabradājiet,
to esmu pūram audusi!
– Biļana, daiļā meitiņa,
ja mēs to audeklu bradāsim,
tad mēs ar vīnu maksāsim.
– Man jums tas brašais visvairāk tīk,
kurš iet pa priekšu vezumiem,
uz aci cepuri uzlicis,
ar aci mani lūkojis.

                   (Maķedoniešu)    

Pina meita trīs zaļus kroņus;
irmo pina no rasainām mirtēm,
otro pina no zeltainiem kviešiem,
trešo pina no sarkanām neļķēm.
Kuru pina no rasainām mirtēm,
to pāri ciemam izbirdināja,
lai visi ciemā sveiki un veseli.
Kuru pina no zeltainiem kviešiem,
to pāri laukam izbirdināja,
lai aug, pieņemas labībiņa.
Kuru pina no sarkanām neļķēm,
to sev pati uzlikās galvā,
lai ir meitene sārta un balta.

                               (Bulgāru)   

– Saki, saki ātrāk, haiduk,
kur tev kara draudze?
Citādi tev cērtam, haiduk,
līdz pat pleciem rokas!

 – Cērtiet, cērtiet, bulukbaši,
kam tad man vairs rokas,
ja reiz šauteni, kā nākas,
nepratušas turēt!

 – Saki, saki ātrāk, haiduk,
kur tev kara draudze?
Citādi tev plēšam, haiduk,
abas melnās acis!

 – Plēsiet, plēsiet, bulukbaši,
kam tad man vairs acis,
ja ar šauteni, kā nākas,
nepratušas mērķēt!

 – Saki, saki ātrāk, haiduk,
kur tev kara draudze?
Citādi tev cērtam, haiduk,
galvu līdz ar kaklu!

– Cērtiet, cērtiet, bulukbaši,
kam tad man vairs galva,
ja tai nepieticis prāta,
lai jūs pievarētu!             

          (Bulgāru)

Zāle maza, zāle liela!
Mīļo sastopu uz ielas.
Smaidu tam, viņš neatsmaida, –
sirsniņa man raud un vaida.
Sirsniņa man raud un brēc
tā kā bērns, trīs dienas vecs.
Paraud bērns un aizmieg jau,
sirdij miera mūžam nav. 

                            (Rumāņu)

Zaļā lapa, smilgas plauka!
Puisis sauc no mājas laukā.
Nez, kā lai pie viņa tiek, –
māte miltus sijāt liek.
Smalkam sietam cauri bērt
un ne soli ārā spert.
Ņemu pašu rupjo sietu,
lai pie puiša ātrāk skrietu.
Tiklīdz sākam draudzēties,–
jāliek mīkla raudzēties.
Mutes dodu, – bet tūlīt
jāiet maizi samīcīt.
Tiklīdz viņš man mutes dos, –
jāglauž mīkla kukuļos.
Mīļi runāt neatļauj, –
sauc, lai maizi krāsnī šauj, –
mani prom no puiša rauj.

                       (Rumāņu)      

„Nāc tik šurp, nāc tik šurp,
jauko putniņ manu!
Zelta būri uzkalu
tev par patikšanu.
Būri tīra zelta,
durvis sudrabiņa,
durvis sudrabiņa,
dimantatslēdziņa!”

„Netīk man, netīk man,
taisi būri vaļā!
Patīk man, patīk man
dzīvot mežā zaļā,
zaļā mežā dzīvot,
zaļā zarā sēst,
pērļu rasu padzert,
egļu sēklas ēst! ”

              (Ungāru)

Aijā, mazais, aijajā,
jauki sapņo miedziņā
tu par zvaigzni mirgojošu,
upē laivu līgojošu.

 Aijā mazais, aijajā,
tu ar nārām miedziņā
vari labi izspēlēties
līgojošā laiviņā.

              (Ungāru)

„Padre Frančesko,
padre Frančesko!”
„Kas tur prasa pēc padres Frančesko?”
„Tur viena nabaga vecenīte
gaida grēkus izsūdzēt.”
„Nelaidiet klāt, nelaidiet klāt!
Nav ko dvēseli kārdināt!”

„Padre Frančesko,
padre Frančesko!”
„Kas tur prasa pēc padres Frančesko?”
„Tur viena nabaga atraitnīte
gaida grēkus izsūdzēt.”
„Nelaidiet klāt, nelaidiet klāt!
Nav ko dvēseli kārdināt!”

 „Padre Frančesko,
padre Frančesko!”
„Kas tur prasa pēc padres Frančesko?”
„Tur viena daiļa meitenīte
gaida grēkus izsūdzēt.”
„Lai tik nāk iekšā, lai tik nāk iekšā –
to pie bikts es ņemšu priekšā!”

                                   (Itāļu)   

Paskatos debesīs,–
pamanu zvaigzni.
Nolaižu acis –
ieraugu divas.

 Paklau, mātes nav šobrīd klāt,
atnāc, meitenīt, parunāt! 

Pretī man ielā
māsiņas divas,
abās es varētu
iemīlēties!

 Paklau, mātes nav šobrīd klāt,
atnāc, meitenīt, parunāt!

 Lemta man viena –
par kādu vainu?
Nevis par sievu,
tikai par svaini!

Paklau, mātes nav šobrīd klāt,
atnāc, meitenīt, parunāt!

                          (Itāļu)

Es esmu kontrabandists,
es klajumā nakti un dienu,
ar visiem es esmu naidā,
bet nebīstos es neviena.

Sanāciet barā, meitas,
vai diegus jums nevajag?
Mans zirgs ir nokusis skrejot,
un pašam man kājas smagas.

 Aiziet! Lai šurpu skrien sardze,
lai šauj, lai neliekas mierā!
Auļo, kumeliņ, manu,
zirdziņ ar zvaigzni pierē!

                           (Spāņu)

Eju pār upi, eju pa tiltu –
allaž veļu tu mazgājusi,
ar ūdeni runādamās,
un mani tu aizmirsusi.

Es tevi mazgājam
lūkoju:
kā jūras nāra man šķieties tu;
es tevi mazgājam lūkoju.

Tev acis kā dzirnakmeņi,
to skatienu panest nav jaudas;
tās katram var samalt sirdi
tāpat kā kviešu graudus.

 Es tevi mazgājam
lūkoju:
kā jūras nāra
man šķieties tu;
es tevi mazgājam lūkoju.

                            (Spāņu)

Tētiņ, kāp no jumta lejā,
Beidz tu tur augšā klaudzināt.
Ļauj, lai bērniņš mierīgs aizmieg,
Kad tam sapnītis ir klāt.

 Vēl mans dēliņš skatās, skatās
Augšā kur tētiņš jumtu sit…
Tētiņ, kāp no jumta lejā,
Lai bērns var acis aizdarīt.

                              (Portugāļu)

Guli, guli, bērniņ manu,
Mātei nav laika tev blakus sēst.
Ā-ā, rū-rū!
Viņai ir tik daudz ko strādāt,
Viņai ir tik maz ko ēst.
Ā-ā, rū-rū! 

               (Portugāļu)

„Tu, meža lakstīgala,
kas dziedi savvaļā,
tu māci man, ko runāt,
ko sacīt, māci tu;
tu māci man, ko darīt,
lai mani mīlētu.
Ā, lai mani mīlētu.”

 „Lai tevi iemīlētu,
es sacīšu tev tā:
– Tev vajag meičas bučot
un biežāk apglaudīt,
un sacīt viņām: daiļā,
tavs būšu, mīlulīt!
Ā, tavs būšu, mīlulīt!”

 „Tu, daiļā,” tā viņš vaicā,
„cik jauks tev ābeļdārzs!
Tiem diviem rožāboliem,
kas tavā dārzā briest, –
vai ļausi, mana daiļā,
ar roku pieskarties?
Ā, ar roku pieskarties?”

 „Nē, nē, neiedomā
tu viņiem pieskarties!
Tu mēnesi un sauli
man rokā šurpu nes!
Tik tad pie rožāboliem
Tev ļaušu skarties es!
Ā, tev ļaušu skarties es!”

 Un mīļais aiziet projām,
kāpj kalnā augstākā.
Tur mēnesi un sauli
grib noķert nabadziņš.
Bet tās ir veltas pūles,
to viņa labi zin…
Ā, to viņa labi zin!... 

                (Franču)

Pērn gāju es klausīties cīruļus laukā,
grann, grann, grann – cīruļus laukā,
nu šogad aiz bēdām es asaras slauku,
ai, ai, ai! – asaras slauku.
Bet slikti nebij vis, ka tad es pieļāvos!

Pērn gāju ar puišiem es dancot bez bēdu,
nu šogad es nīkstot pie šūpuļa sēdu. 

Pērn gāju ar puišiem, kad dzīres šie rīko,
nu šogad es sēdu un auklēju sīko.

 Pērn gāju es, riekšavām plūkdama puķes,
nu šogad uz rokām es nēsāju skuķi.

 Pērn staigāju lepni es apavā smalkā,
nu šogad pa kūti man tupeles valkāt.

 Pērn kungi un baroni tinās ap mani,
grann, grann, grann – tinās ap mani,
nu šogad es vistas un tītarus ganu,
ai, ai, ai! – tītarus ganu.
Bet slikti nebij vis, kad tad es pieļāvos!

                                              (Zviedru)  

Tur, mūsu pļaviņā mellenes zied.
Nāc līdz, mans prieks!
Varam, ja gribi, tur satikties iet.
Nāc, lilija, ozolīte, nāc, roze un kliņģerīte!
Nāc, krūzmētra maigā, nāc līdz, mans prieks! 

Puķes mūs abus sauks dejā tūlīt.
Nāc līdz, mans prieks!
Varu, ja gribi, tev vainagu vīt.
Nāc, lilija, ozolīte, nāc, roze un kliņģerīte!
Nāc, krūzmētra maigā, nāc līdz, mans prieks!

 Vainagu varu es matos tev spraust.
Nāc līdz, mans prieks!
Saule iet rietā, bet mīla mums aust.
Nāc, lilija, ozolīte, nāc, roze un kliņģerīte!
Nāc, krūzmētra maigā, nāc līdz, mans prieks!

 Puķes un mētras mums pļaviņā tvan.
Nāc līdz, mans prieks!
Esi no visām vismīļākā man.
Nāc, lilija, ozolīte, nāc, roze un kliņģerīte!
Nāc, krūzmētra maigā, nāc līdz, mans prieks!

                                                             (Zviedru) 

„Es palikšu pie tevis
šo dienu un vēl rīt –
bet tad, kad trešā diena nāks,
es došos prom tūlīt.”

 „Tu saki man, sirdsmīļais, –
vai mājup nāksi drīz?”
„Kad snigt sāks rožu sniegi
un vīna lietus līs.”

 „Nedz vīnam līt kā lietum,
nedz rožu sniegam snigt;
sirdsmīļotais, man tevi
vairs mūžam nesatikt!”

 Tad tēva dārzā gāju
es ciešā miegā migt
un sapnī nosapņoju,
ka sāk pār mani snigt.

 Bet, kad es augšā trūkos,
tur nebija nekā:
tik sārta, sārta roze
pār mani smaržoja.

 Zēns beidzot mājās pārnāk,
un dārzā dodas viņš;
tam rokā vēsa vīna kauss
un rožu vainadziņš.

 Un viņa soļi stājas,
kur kapu kalniņš balts.
Nu redz viņš to, kā rozes snieg
un vīna lietus šalc.

                      (Vācu)

„Dīntje, Dīntje, tev jānāk uz mājām,
vīrs tev slims, gultā guļ.”
„Gultā guļ? Salmus kuļ!
Vēl vienu valsi – viens, divi, trīs!”

 „Dīntje, Dīntje, tev jānāk uz mājām,
vīrs tev kļuvis gauži vārgs.”
„Gauži vārgs? Lai viņam zārks!”
Vēl vienu valsi – viens, divi, trīs!”

 „Dīntje, Dīntje, tev jānāk uz mājām,
vīrs tev jau ir nomiris.”
„Nomiris? Neiešu vis!
Vēl vienu valsi – viens, divi, trīs!” 

„Dīntje, Dīntje, tev jānāk uz mājām,
vīrs tev jau ir apglabāts.”
„Apglabāts? Tas Dieva prāts!
Vēl vienu valsi – viens, divi, trīs!”

 „Dīntje, Dīntje, tev jānāk uz mājām,
tur tev ir puisis atnācis.”
„Tas būs man? Labi gan!
Valsis pēdējais lai skan!”

                         (Nīderlandiešu)

Guļ roņa bērni
uz klinšu salas,
nāk vilnis pāri,
bet nav, kas šūpo. 

Guļ kaķa bērni
uz mucas vāka,
tie maļ un murrā,
bet nav, kas šūpo.

Guļ raganas bērni
akmeņu plaisās,
tie ņurd un tie raud,
bet nav, kas šūpo.

 Guļ buļļa bērni
aizgaldā kūtī
ar purniem salmos,
bet nav, kas šūpo.

Guļ cilvēkbērni
mīkstajā gultā,
tiem pasakas stāsta
un tētis tos šūpo.

             (Islandiešu)  

„Es redzu aitu tīrelī,”
citiem saka īkšķis.
„Vai tiešām tu to taisies ņemt?”
vaicā rādītājs.
„Labāk būtu nozagt,”
garais prāto tā.
„Es tev iešu līdzi,”
saka zeltnesis.
„Man būs jāsēž mājā,”
saka mazulītis,
nabadzītis.

                (Islandiešu)

Dzirdēj’ puišus dziedājam –
šķitu suņus vaukšķinām,
vecus vāģus gaudojam.
Dzirdēj’meitas dziedājam –
šķitu putnus trallinām,
dzeguzītes kūkojam.

                   (Igauņu)  

Anni esmu aicinājis,
Maiji esmu mīlinājis,
Kaiji esmu kārdinājis –
Ēvu sirds mana iekāro.

                          (Igauņu)