1.

 Mums skaistas būtnes vairot vajadzīgs,
Lai rozes krāšņums nemirst ziemas vējā;
Kad pārbriedusi puķe lejup līks,
Tad krāsu mantos viņas pēcnācēja.
Bet tu, kas savā priekšā galvu liec,
Tik paša liesmām savu gaismu baro,–
Tu bagātību šķērdini un triec,
Un paša skaistumam tu pretī karo;
Vēl pavasara atnākšanu saukt,
Vēl visu zemi grezni rotāt vari,–
Tev, mīļais nelga, vīst un neizplaukt,
Ja skopodamies sevi tukšu dari.

 Jel žēlo pasauli, dod viņas tiesu,
Pirms kaps un lepnība ņems tavu tiesu.

43.

Kad acis aizveru, tās skaidrāk redz,
Uz tukšām lietām lūkojušās gana,
Un sapnī spožu tavu tēlu dedz
Caur melnu tumsu asā redze mana.
Tu – ēna, kura ēnas gaišas vērt,
Ar savu veidu līksmas ainas radi,
Caur skaidru dienu skaidru gaismu cērt
Un to līdz neredzīgām acīm vadi!
Kā tevi pašu dienā ieraudzīt, –
Tik lielu laimi sirds pat nepasacīs,–
Ja naktī tavas ēnas gaišums krīt
Pat dziļā miegā manās aklās acīs?

Ik diena žilbst kā nakts, kad acis slēdzu,
Ik nakts kā diena mirdz, kad tevi redzu.

                                                  (Angļu)     

No dzimtiem laukiem, tēva sētas
Uz muižu viņas vestas tiek,
Tur zelta jostas neredzētas
Aust kungi vārgdienītēm liek.
Tām darba stundu gausā ratā
Pat sapnis galvu neapglauž.

Diendienā viņas jostas platās
Ar krāšņiem persu rakstiem auž.
Aiz durvīm veras pļava zaļā,
Aiz loga rūtīm debess smej, –
Un domas aizskrien savā vaļā,
Kur pavasaris smaržas lej;
Kur druva briest pret dzidro tāli,
Tur maigi rudzupuķes zied,
Un viļņi sidrabaini bāli
Pa upes salto klaidu iet.
Pār mežu robiem tumsa plešas…
Vairs roka darbu neatmin,
Un austrumnieku rakstā svešā
Tā dzimto rudzupuķi pin.

                              (Baltkrievu)

Kapsētā tik gaiši un tik klusi, –
Mātes mieram pāri grīslis šalc,
Aszobainā zāle apstājusi
Tur, kur uzbērts smilšu kalniņš balts.

 Vai tu, māmiņ, pati to man teici,
Jeb vai savai domai vaļu ļaut:
Zāle gaidīja caur karsto tveici,
Kad tu beidzot nāksi viņu pļaut.

 Celtos – sauli saredzētu stāvam,–
Vecā zeme, vecais debess jums,
Līdz ar tavām pacietīgām pļavām
Saulstaru un vārpu skanīgums.

 Tikai upīte vairs neburbuļo,
Upes nav, kam rāmus viļņus vīt.
Tovakar tā devās mūža guļā,
Zemes klēpī līdz tev, māmulīt.

 Un tu pati, mana baltā, arī
Nevari vairs dziļi, silti plūst
Katram dzimtās zemes stūrim pāri,
Katram tālumam, kas vieno mūs.

 Un pie tevis, upe klusā, svētā,
Mani skumjie plaksti lejup slīgst.
Kaut vai tagad raibas puķes sētu,
Bet tavs grīslis tev pār kapu līkst.

                                     (Baltkrievu)  

Kad Valpurģu naktī mežzosis sauc:
„ Kur mēs lai guļu sev rastu?”–
ar rasu uz cepures paklaiņot ļauts
gar mežu un fjorda krastu.

 Tik spoža un liela, ka acis spirdz,
nāk gaisma no zvaigznes vienas.
Tā pati zvaigzne pār kalnu man mirdz,
kas manās bērnības dienās.

 Un izaug ilgas, vēl garākas daudz
kā ķīvīšu brēcieni gari.
Kāds smagums piepeši sirdi žņaudz,
kad naktī iet slokas pāri!

 Svilpj sūnājā, trallina pazarēs
un vidžina zemes pītēs,
no tālīnās pussalas smaržu nes
šurp tūkstošiem vizbulītes.

 Mazs, noklīdis jēriņš vientuļi blēj,
un atbalsi pakalni aiznes,
un varžu kurkstoņa debesīs skrej
kā dziesma no zvaigznes pie zvaigznes.

                                               (Dāņu)   

Lai slava tiem, kas visu savu mūžu
ir apņēmušies sargāt Termopilas!
Kas savu pienākumu neaizmirst,
kas patiesi un stingri visās lietās,
kaut pazīst skumību un līdzcietību,
kas devīgi, kad bagāti, un tad,
ja nabagi, tad arī nekļūst skopi
un palīdzību sniedz kā mācēdami,
vienmēr un visur saka patiesību,
bet ienaidu uz meļiem netura.
Vēl lielāks gods un slava pienākas,
kad viņi paredz (un to daudzi paredz)
to, ka reiz parādīsies Efialts,
un to, ka mēdieši reiz tomēr ielauzīsies.

                                              (Grieķu)

Kad dosies ceļā tu uz Itaku,
tad novēli sev pašam garu ceļu,
tik pilnu piedzīvojumiem, tik pilnu ziņām.
No Laistrigoniem un no Kiklopiem,
no niknā Poseidona nebīsties, –
tie tavā ceļā mūžam nerādīsies,
ja domas izcilas, ja izmeklētas jūtas
tev aizkustina dvēseli un miesu.
Tos Laistrigonus un tos Kiklopus,
to trako Poseidonu nesatiksi,
ja tu tos nenēsā sev līdzi dvēselē,
ja tava dvēsele tos nenoliek tev priekšā.

 Tad vajag novēlēt sev pašam garu ceļu,
lai daudz ir tādu vasarīgu rītu,
kad iebraukt tev tik priecīgam, tik līksmam
tais ostās, kuras agrāk neredzētas:
un piestāt feniķiešu tirgus vietās
un daudzas skaistas mantas iegādāties –
gan perlamutru, koraļļus, gan dzintarus un melnkokus,
un visvisādas izmeklētas smaržas,
cik vien tu vari smalkas smaržas dabūt;
tad pabūt daudzās ēģiptiešu pilsētās,
lai skolotos un skolotos pie mācītiem.

 Tu vienmēr turi prātā Itaku.
Tur atgriezties – tas ir tavs uzdevums.
Bet nepavisam nevajag steigties.
Lai labāk ceļojums ilgst garus gadus,
pie salas piestāsi tu, vecs un bagāts
ar visu to, kas ceļā iegūts, – neceri,
ka Itaka tev bagātību dos.

 Tev deva Itaka šo skaisto ceļojumu.
Bez tā tu posies ceļā nebūtu.
Un vairāk it nekā tai nav, ko dot. 

Kaut Itaka šķiet trūcīga, tā tevi nepiekrāps.
Tu kļuvis gudrs, ar tādu pieredzi,
ka vari saprast to, ko nozīmē šīs Itakas.

                                                     (Grieķu)

Kroga aizkari sārtie, vīna skābenā smirdēšana,
klusējošs zirga ģīmis skumīgi kaklu klana.

 Pārslīd gaismekļa stars pa muguras pūkaino spalvu,
zirga ģīmis gaida, kad uzsauks, kad augšup tam pacels
                                                                                   galvu,

 lai tas ar pakavu dzirksti šķeļ, lai palēnām slidinājas
pa sirmi miglainu ielu; skumjas atmiņas krājas

 zirga nokārtā galvā. Ēnas ņirbot vilnī
valgo redzokļu apļos, kas miega un ilgu pilni. 

Un tā turpinās gaidīšana. Laternas gaismā pie stūra
smejas nakts meitenes. Sejas zvērādās blāvo. 

Bet zirga ģīmis skumst klusot. Aiz kauna un ņirgu mūra
zirgi gaida pie kroga un augu nakti dreb stāvot.

                                                                (Horvātu)

Ar Orionu kā cimboli šonakt
ziema ceļo pie dienvidu zvaigznēm. 

Nakts vilcienu dunoņas pavadīta,
caur mēmu miglu, tumsas seģenē tīta

 ziema ceļo pie dienvidus zvaigznēm.

Vējrāži, torņi un tilti
jūt vēja plūsmu strāvojam silti.

Ziema šonakt salus pametusi,
tek siltā ūdenī burbuļojam
pa miglainu, dūmainu vakaru projām.

                                               (Horvātu)

Es redzu caur jūsu laku un kleķi,
caur zābakstulmu un zeķi,
caur cimdu un sažņaugtu roku.
Caur dūmu aizsegiem sīviem
jūsu viltus ģīmjus es vērot mēdzu.
Pa atslēgas caurumiņu,
caur desmit aizkariem blīviem
jūs līdz pēdējai pirkststarpai redzu.

 Es jums melnumu redzu zem naga,
īneraugu,
niezes kaiti,
suņanaglu
un zeķu saiti.
Jūsu makro un mikropasaulīti
es redzu caur sienas spraugu.

Es redzu!
Bet – dīvaina lieta:
mans degunu deguns, kas redz ik vietā
sev nesaredz
degungalu.

                (Igauņu)

Nekārdini tu mani zemes gars
zemnieka nepacietība
laid mani laukā
es taču cits
uz cita lauka

Lai manu domu vaļā
no iztēles gūsta
es nevaru nespēju
ilgāk būt jūgā

Ņem nost man no galvas
savus lāstus
tālo tīrumu vientulību
pļavu dzīvesprieku
bezgalīgajā zaļumā

                   (Igauņu)

Kad nonāks Salme tavs kāzu pajūgs mājās pie mirdzošās
                                                                               zvaigznes
negaidi pretī acu jūsmību sārtus vaigus linu ziedus svešajā
                                                                                    skatā
Zvaigznes kumeļš aulekšo tūkstošiem gadu plīvurs plivinās
                                                                                  nopakaļ
Līgavainis nepaliek vecāks tava galva jau kapa ziedos

 Kas raugās pārlieku augstu un tālu
nesaredz žēlsirdību
tikai saskata izmisumu

Mīlestība ir ceļojums no pavasara uz ziemu
lidojums cauri alpainam vējam
dīgsta dzimšana apakš kupenas

Tavā ceļā nav nedz pavasara nedz ziemas
vējš ir sveša lieta
nedz sniegā mūžsenā dīgstošā rudzu grauda

Kad nonāks tavs kāzu pajūgs pie mirdzošās zvaigznes
cauri dzeldīgai pasaules telpai
kad tu būsi lauku meita no Lēnemas debess spīdekļu
vidū
sirma kā kūla
sviežot sidraba spožumu
atpakaļceļā
Vai tad vairs būs tava zeme

                                  (Igauņu)  

Pienenīte, brīnumpuķe bālā,
Kam tu tupi vēja riežas malā?
Kur tu savu baltu galvu liksi?
Kur tu vēlā vakariņā migsi?

 Skraida vējš, aiz smalkmatiņiem rausta,–
Baltos matus plūkdams plūc no skausta.
Papuvītē, rudens laukā saltā
Aiznes pienenītes pūku balto.

Pienīt, pienīt, manu pienenīti,
Žēl man tavu balto ērkulīti!
Žēl man savu jauno dienu vārga,–
Izkaisīta vēja riežā bargā.

Kaut es palsā lauku smiltī sētos,–
Kaut es dziļi zemē atdusētos!
Kaut es grimtu saltā akmentiņā,–
Lai pār mani viļņo Ņemuniņa– –

                              (Lietuviešu)

Tu tieši iepretī man stāvi.
Un cerība kā svece pirkstos.
Skrej tauriņi uz savu nāvi:
Es dzirdu – spārni sadeg švirkstot.

Vai pats tu juti naktī garā,
Kad punktu pieliki ar otu,
Ka svecei nebeidzami starot
Ar gaismu, tevis iemūžotu?

No sveces augšup cēli acis,–
Cik bezgalīgas tās un kvēlas!
Vai arī man – bet kas to sacīs, –
Būs viņu liesmās sadegt vēlēts?

Ar šādu skatu naktī garā
Tu punktu pielikt otu ņēmi…
Es jutu: pieri lūpas skāra –
Kā nemirstības diadēma.

                         (Lietuviešu) 

Nakts guli tu uz maniem ceļiem
ir klusums skaists
to sadzirdēt, kad acis aizdarām
kad lūkojamies rāmā ūdenī
kad viņu aizskar divu spārnu ēnas
(cik glāsmaina cik glāsmaina ir roka)

nakts sapņo mani milzīgu un tumšu
ir klusums skaists
to izpleš sūnas augdamas uz akmens
to izpleš zāles šķildamās caur lapām
un tīmeklīši mēnesgaismā kausē
(cik viegliņi cik viegliņi ir mati)

nakts skaidrus vārdus tu man runā miegā
ir klusums skaists
tas lēni lēni apvijas ap rokām
tas spirdz kā vējš un kādu piepilda un negaidīti
ādu atmodina
(cik mirdzoša cik mirdzoša ir piere)

                                              (Lietuviešu)