Saki man: Debess. Mana debess.
Saki man: Klusuma debesjums.
Un es, sīks stiebriņš tumšzaļā asiņu mežā,
atraušos no šīs mūžsenās nevarības,
un, augšup pacēlies augstu, augstu,
augstu kā cilvēka redzoklis silts,
es kļūšu debess, tava debess,
rīta zvaigznes debesu tilts.

Bet neteic man, ka es esmu vārgs,
bet neteic man, ka es nevarīgs,
lai zālei acīs es lūkojos ilgi,
bet neteic man, ka no visām zālēm
trīc manī tikai vistrauslākā smilga!
Noklusē, noslēp un nemet starp mums
šo patiesību šajā vienīgā rītā!

Saki man: Debess. Mana debess.
Saki man: Klusuma debesjums.

Mans augums lūdz tev to vienu:
atrodi vārdu – kā koku, raupju un sirmu,
kā delnas, pārogļotas, kailas it kā pasaules radības dienā,
kā sirdsšķīstību katrā lūgšanā pirmā.
Mans augums lūdz tādu vārdu vienu. 

Mans augums lūdz tev to vienu:
atrodi vārdu, no kura – kad kliedz, balsij lūstot, –
asins iesāpas spējā uzplūdienā,
asins, kas gultni sev meklē plūstot.
Mans augums lūdz tādu vārdu vienu.

Atrodi īstu vārdu, patiesu pasakāmo,
līdzinieku visiem vergiem, kas mieru mīlē;
tādu kā vēsmu, kā vēju nevaldāmu,
kas modina stirnas mums acu zīlēs.
Atrodi īstu vārdu, patiesu pasakāmo.

Atrodi vārdu dzimšanai, vārdu vaidam,
atrodi tādu vārdu. Un tad šis dievnams,
savā senumā iegūstīts un izaudzis liels no gaidām,
pats tavā priekšā atvērsies rāms.
Atrodi vārdu dzimšanai, vārdu vaidam.